Medicīnā ir jomas, kuras iespējams labi apgūt tikai tad, ja ārstam ir iespēja regulāri redzēt pietiekamu skaitu pacientu ar konkrēto slimību, piedalīties sarežģītu gadījumu apspriešanā un strādāt kopā ar speciālistiem, kuri šai patoloģijai veltījuši lielu daļu savas profesionālās dzīves.

Tieši šādu pieredzi devos iegūt Lionā, Francijā – vienā no nozīmīgākajiem Eiropas centriem reto endokrīno slimību un īpaši hipofīzes patoloģiju diagnostikā un ārstēšanā.

Kāpēc tieši Francija un Liona?

Latvijas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 1,9 miljoni. Francijā dzīvo vairāk nekā 69 miljoni cilvēku – aptuveni 36 reizes vairāk. Savukārt Lionas un tā apkārtnes lielais universitāšu slimnīcu tīkls apkalpo milzīgu pacientu populāciju un nodrošina iespēju koncentrēt pacientus ar retām slimībām specializētos centros.

Šī atšķirība ir būtiska tieši reto slimību medicīnā.

Ja kāda slimība ir reta, vienas valsts vai viena ārsta praksē gada laikā var būt tikai daži šādi pacienti. Tas nozīmē, ka pat ļoti pieredzējis endokrinologs Latvijā nevar ikdienā iegūt tādu pašu klīnisko pieredzi, kādu specializētā Francijas centrā iespējams iegūt, redzot lielu skaitu līdzīgu, sarežģītu un ilgstoši novērotu pacientu.

Latvijā nav pietiekama pacientu skaita, lai katrai retai endokrīnai slimībai izveidotu šauri specializētu ārstu komandu ar ļoti lielu konkrētās patoloģijas gadījumu skaitu. Līdz ar to šādu slimību pieredzi nav iespējams pilnvērtīgi iegūt tikai rezidentūras laikā vai ikdienas praksē.

Tas nav Latvijas medicīnas trūkums – tā ir mazas valsts realitāte.

Tāpēc, manuprāt, ārstam ir jāmeklē iespējas šo pieredzi iegūt tur, kur tā ir koncentrēta.

Hipofīzes reto slimību centrs Lionā

Mana galvenā profesionālā pieredze bija Hôpital Louis Pradel un CRMR HYPO – specializētajā hipofīzes reto slimību centrā, ko vada profesors Gérald Raverot.

Tas ir Francijas nacionālās reto hipofīzes slimību references sistēmas centrs un viens no trim specializētajiem centriem Francijā. Centrs kopš 2017. gada ir oficiāli atzīts kā Centre de Référence Maladies Rares (CRMR), un kopš 2021. gada Lionas centram ir arī Eiropas references centra Endo-ERN statuss hipofīzes slimību jomā.

Šeit hipofīzes slimības netiek skatītas tikai kā atsevišķa diagnoze. Pacients tiek vērtēts multidisciplināri – endokrinologu, neiroķirurgu, radiologu, radioterapeitu un citu speciālistu komandā.

Īpaši vērtīga bija iespēja piedalīties sarežģītu pacientu izvērtēšanā un redzēt gadījumus, kur nepieciešama ilgstoša ārstēšanas stratēģija, atkārtota ķirurģiska ārstēšana, medikamentoza terapija, staru terapija vai kombinēta pieeja.

Profesors Gérald Raverot – mentors

Šīs pieredzes īpaša vērtība bija iespēja strādāt tiešā profesora Gérald Raverot vadībā.

Nevis tikai klausīties lekcijas vai vērot darbu no malas, bet strādāt plecu pie pleca ar speciālistu, kurš ikdienā nodarbojas ar sarežģītākajām hipofīzes slimībām.

Profesors Raverot ļāva man būt klāt sarežģītu pacientu izvērtēšanā, apspriest diagnostikas un ārstēšanas taktiku un piedalīties gadījumu analīzē.

Īpaši nozīmīga bija iespēja piedalīties multidisciplinārās konsīliju sanāksmēs – gan reģionālajā hipotalāma–hipofīzes slimību konsīlijā, gan nacionālā līmeņa diskusijās par agresīviem hipofīzes audzējiem un kraniofaringiomām.

Šāda pieredze ļauj saprast ne tikai kādu ārstēšanu izvēlēties, bet arī kāpēc konkrētā situācijā tiek pieņemts tieši šāds lēmums.

Tas ir viens no svarīgākajiem aspektiem, ko nav iespējams pilnvērtīgi apgūt tikai no grāmatām vai vadlīnijām.

Ne tikai hipofīzes slimības

Lionā bija iespēja iepazīt arī citas retas un sarežģītas endokrīnās patoloģijas.

Hôpital Louis Pradel endokrinoloģijas struktūrā koncentrēta pieredze vairākās retu slimību jomās – tostarp virsnieru slimībās, reti sastopamos vai sarežģītos vairogdziedzera traucējumos, hipofīzes audzējos, neiroendokrīnos audzējos un citās retās endokrīnās saslimšanās.

Īpaši nozīmīga ir arī pieredze Greivsa slimības autoimūnās orbitopātijas ārstēšanā, kur Lionas centram ir Eiropas references centra loma.

Šāda specializācija ļauj vienuviet koncentrēt pieredzi, kas citā valstī var būt izkliedēta starp daudziem ārstiem un ārstniecības iestādēm.

Kāpēc šāda pieredze ir nepieciešama Latvijā?

Man bija svarīgi šo pieredzi iegūt nevis profesionāla CV papildināšanai, bet galvenokārt tāpēc, ka Latvijā šādu klīnisko pieredzi nav iespējams iegūt tādā pašā apjomā.

Latvijā ir ļoti labi speciālisti un augsta līmeņa medicīnas centri, taču mūsu 1,9 miljonu iedzīvotāju populācija objektīvi neļauj katrai retai slimībai nodrošināt tādu pacientu koncentrāciju, kāda iespējama valstī ar vairāk nekā 69 miljoniem iedzīvotāju.

Rezidentūras gados jaunais endokrinologs var iegūt labu pamatu visu endokrīno slimību diagnostikā un ārstēšanā. Taču ļoti retu slimību gadījumā ar to vien nepietiek. Lai kļūtu par speciālistu konkrētā jomā, nepieciešams redzēt daudzus pacientus, tostarp sarežģītākos un netipiskos gadījumus, sekot viņu ārstēšanas rezultātiem un piedalīties multidisciplinārā lēmumu pieņemšanā.

Latvijā nav iespējams katrai retajai endokrīnajai slimībai izveidot šauri specializētu ārstu grupu ar tik lielu pacientu plūsmu.

Tāpēc es izvēlējos citu ceļu – doties tur, kur šī pieredze jau ir koncentrēta, un atvest iegūtās zināšanas atpakaļ uz Latviju.

Zināšanas nav mērķis pašas par sevi

Manuprāt, ārsta profesionālā izaugsme nav tikai par jaunu zināšanu iegūšanu.

Svarīgākais jautājums ir – ko šīs zināšanas mainīs manā darbā ar pacientu?

Pieredze Lionā man deva iespēju labāk izprast reto hipofīzes un citu endokrīno slimību diagnostiku, ārstēšanas taktikas izvēli, multidisciplināru pacientu vadību un situācijas, kurās nepieciešama starptautiska ekspertīze.

Šo pieredzi vēlos izmantot ikdienas darbā Latvijā – lai sarežģītās situācijās varētu pacientam piedāvāt pēc iespējas mūsdienīgāku, pamatotu un starptautiskajai praksei atbilstošu ārstēšanas pieeju.

Galu galā šādas profesionālās pieredzes jēga nav ārsta CV.

Tās jēga ir pacientam.

Jo retāka ir slimība, jo svarīgāk ir, lai pacientam būtu pieejamas zināšanas un pieredze, kas uzkrāta nevis tikai viena ārsta praksē, bet starptautiskā profesionāļu kopienā.

Tieši tāpēc es izvēlējos doties uz Lionu – mācīties no ārstiem, kuri ikdienā redz slimības, kuras Latvijā sastopamas tikai ļoti reti, un šo pieredzi izmantot savu pacientu ārstēšanā Latvijā.